• Filmas „Es karā aiziedams” (rež. Vilis Segliņš, 1920) plakāts
  • Lilija Ērika un Alfreds Amtmanis-Briedītis filmā „Laiku viesulī” (rež. Pjotrs Čardiņins, 1921)
  • Laimdota – Lilita Bērziņa filmā „Lāčplēsis” (rež. Aleksandrs Rusteiķis, 1930)

Latvijas Republikas veidošana 1918.–1920. gadā bija cieši saistīta ar ideju par savu nacionālo kultūru, kuras pamatā tika likta visiem pieejama izglītības sistēma. Diemžēl kinomākslu, izņemot vietējās kinohronikas, kas bija obligāta kinoteātru seansu sastāvdaļa, valsts amatpersonas ar nacionālo ideju nesaistīja.

  Pirmā Latvijas aktierfilma „Es karā aiziedams” (1920) apvienoja un it kā ieskicēja latviešu kino raksturīgākās īpatnības: saikni ar etnisko mitoloģiju (to iezīmē tautasdziesmas rindas filmas nosaukumā, arī reklāmās pieteiktā vide: „Uz ekrāna redzami latviešu lauki un sētas, latvju tauta un viņas kareivji”) un valstiskās misijas apziņu. „Nacionālā melodrāma” – tā varētu dēvēt žanru, kas dominē līdz neatkarīgās Latvijas okupācijai. Apstākļus, kas šajās melodrāmās liktenīgi ietekmē cilvēku jūtas un attiecības, nosaka ar Latvijas valsts tapšanu saistīti vēsturiski konkrēti vai dažkārt arī simboliski notikumi.

  Filmas „Es karā aiziedams” pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī kinoteātrī Grand Kino. Iepriecināti par panākumiem, filmas veidotāji Kārļa Kārkliņa vadībā 1921. gada 25. aprīlī nodibināja akciju sabiedrību „Latvju Filma”, kurā tika pieaicināti arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, Jānis Rainis. Sabiedrības dibinātāji acīmredzot izjuta profesionālās pieredzes trūkumu, tāpēc par „Latvju Filmas” režisoru tika iecelts emigrants no Krievijas, pirmsrevolūcijas melodrāmu meistars Pjotrs Čardiņins.

  „Latvju Filmas” otrais lielais darbs bija filma „Laiku viesulī”(1921), kurai scenāriju rakstīja Jānis Akuraters. Arī „Laiku viesulī” bija veltīta Latvijas brīvības cīņām, šoreiz 1919. gada pavasara sarežģītajiem notikumiem Liepājā – Andrieva Niedras apvērsuma mēģinājumam. 

  Filma „Lāčplēsis” (1930), producents Alfrēds Bērziņš, režisors Aleksandrs Rusteiķis, operators Jānis Sīlis. Ieceres mēroga ziņā (parādīt latvju tautas ceļu uz savu valsti, sākot no teiksmainas senatnes, caur 1905. gada revolūciju, I pasaules karu un brīvības cīņām) filmai „Lāčplēsis” Latvijas kino joprojām nav līdzinieču. Filmas stilu noteica reālisma un simbolisma savijums. Varoņiem un notikumiem, filmas telpai un laikam vienlaikus doti vairāki līmeņi – gan mītiskais, gan vēsturiskais, gan cilvēciski identificējams, gan simbolisks. Filmas finālā vēsturiski reālais un mītiskais līmenis saplūst. Filmas reklāmas programmā rakstīts: „Vanags ar Mirdzu vienojušies ilgā skūpstā... Lielo cīņu posms noslēdzas. Lāčplēsis – latvju tauta – atguvis savu zaudēto Laimdotu – brīvību.”