• Operatora Eduarda Krauca kamera LE PARVO, 35 mm, ap 1930. gadu, ar to filmētas „Latvijas skaņu hronikas”

Rīga bija trešā pilsēta cariskajā Krievijā, kur brāļu Limjēru ceļojošie mehāniķi operatori 1896. gadā rādīja kino. Ļoti iespējams, ka viņi Rīgā arī filmēja. Liecības par filmējumiem Latvijas teritorijā atrodamas laiku pa laikam kopš 20. gadsimta paša sākuma – tika filmēta gan Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde 1901. gadā, gan ugunsdzēsēju komandas manevri Jelgavā 1907. gadā u.c. 1908. gada pavasarī uz ekrāniem iznāca filma „Rīga, tās dzīve un tipi”, kuru, visticamāk, uzņēmis operators Aleksandrs Hāns-Jageļskis. Rīga vairākkārt tika filmēta 1910. gadā, un vismaz viens no šiem filmējumiem ir saglabājies līdz mūsdienām – cara Nikolaja II vizīte Rīgā, atzīmējot 200 gadus kopš Vidzemes pievienošanas Krievijai; Rīgā imperators tika filmēts, atklājot Pētera I pieminekli. Saskaņā ar dokumentiem, arī šo filmu uzņēmis galma operators Hāns-Jageļskis. Saglabājusies arī viena no retajām pirms I pasaules kara Rīgā uzņemtajām inscenētajām lentēm – 1913. gada filma „Kur patiesība? Ebreju kursistes traģēdija”.

  Līdz ar Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gadā teorētiski sākas arī nacionālās kinomākslas laiks, tomēr, vismaz līdz 1934. gada autoritārajam apvērsumam, nacionālās filmas top nevis mērķtiecīgas valsts kultūrpolitikas, bet gan atsevišķu entuziastu darbības rezultātā. Latvijas kinomākslai raksturīga manufaktūras tipa filmu veidošana – mazi filmu uzņēmumi bez nopietnas ražošanas bāzes un finanšu resursiem. 30. gados sadrumstalotība tika voluntāri pārvarēta, pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma apzinoties kino kā propagandas līdzekļa iespējas, tāpēc pakāpeniski centralizējot visu kino sistēmu un pārņemot filmu veidošanas uzņēmumus valsts (Sabiedrisko lietu ministrijas) pārziņā.

  Ar padomju okupācijas laiku saistās Latvijas filmu rūpnieciskas ražošanas periods. Šāda tipa ražošana prasīja tiešu ražošanas līdzekļu pieejamību, tātad, attīstītu ražošanas tehnisko bāzi, darba plānošanu, algotu darbaspēku, kam raksturīga darba dalīšana, un regulāru finansējumu, ko nodrošināja centralizēta sistēma PSRS mērogā.