• Aloizs Brenčs filmas „Gaisma tuneļa galā” (1974) uzņemšanā)
  • Rolands Kalniņš filmas „Ceplis” uzņemšanā
  • Aleksandrs Leimanis uzņemšanas laukumā
  • Leonīds Leimanis filmas „Pie bagātās kundzes” (1964) uzņemšanā
  • Gunārs Piesis un operators Mārtiņš Kleins filmas „Maija un Paija” (1990) uzņemšanas laikā
  • Filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) uzņemšana

ALOIZS BRENČS (1929–1998)

Detektīvžanra, trillera aizsācējs un kopējs Latvijas kino, kurš savas spilgtākās filmas uzņēmis XX gadsimta 70. gados. Brenčs savos darbos akcentēja noziedznieku psiholoģisko motivāciju, notikumu cēloņsakarības. Laikmetā, kad šaubas netika akceptētas, viņš saviem varoņiem ļāva šaubīties, uzdodot jautājumus arī par cilvēka par personisko izvēli un atbildību. Brenča filmas „Gaisma tuneļa galā” (1974), „Paradīzes atslēgas” (1975), „Dāvanas pa telefonu” (1977), „Rallijs” (1978) raksturo dinamika un laikmeta sociālie akcenti, viens no izcilākajiem darbiem šajā jomā ir filma „Liekam būt” (1976). Veiksmīga sadarbība Brenčam veidojās ar rakstnieku, scenāristu Andri Kolbergu. Turpinot „noziegumu tematiku”, spilgtākais darbs bija TV filma „Mirāža” (1983) – variācija par Rietumu kino izplatīto „lielās, neveiksmei lemtās aplaupīšanas” sižetu.

  Aloizs Brenčs pirmais no latviešu režisoriem sāka veidot daudzsēriju TV filmas (miniseriālus) – viņa likteņstāsti „Ilgais ceļš kāpās” (1981, 7 sērijas) un „Zītaru dzimta” (1989, 6 sērijas), kas tapa pēc Maskavas TV pasūtījuma, populārā veidā stāstīja par Latvijas vēstures dramatiskajām peripetijām un iekaroja daudzu miljonu skatītāju atsaucību. 

 

ROLANDS KALNIŅŠ (1922)

Pēdējais un vienīgais latviešu kino aristokrāts. Rolandam Kalniņam piemīt dvēseliska inteliģence. Viņa filmas ir viedas, un laika ritums tām tikai nāk par labu, jo veido jaunus kontekstus un atklāj sākotnēji nenolasītus satura un zemteksta slāņus. Kalniņa interese par cilvēku rīcību dramatiskās laikmetu griežu situācijās aizsākas jau ar filmu „Vētra” (1960, sadarbībā ar Vari Krūmiņu) un turpinās pat pēc 25 gadiem filmā „Ja mēs visu to pārcietīsim...” (1987).

  Pētot šo tēmu, kopā ar scenāristu Viktoru Lorencu Kalniņš pieskaras latviešu leģionāru traģēdijai filmā „Akmens un šķembas” (arī „Dzimtene, piedod”, „Es visu atceros, Ričard!” – filmas nosaukums cenzējošo instanču dēļ tiek vairākkārt mainīts). Pēc pabeigšanas filma tomēr tiek pakļauta cenzūrai un kļūst par „plaukta filmu”. Arī nākamajai Kalniņa filmai „Četri balti krekli” (1967, filma tajā laikā iznāca ar nosaukumu „Elpojiet dziļi…”), ir uzspiests aizlieguma zīmogs līdz 1986. gadam. Gunāra Priedes scenārijā, Imanta Kalniņa mūzikā 60. gadu dumpīguma enerģija jauneklīgi spraucās ārā no absurdās padomju sistēmas. Kalniņš apliecināja sevi kā smalkas ironijas meistars, kas izmanto precīzas laikmeta zīmes.

  Kalniņa daiļrades mākslinieciskā kulminācija ir stilistiski izsmalcinātā filma „Ceplis” (1972), kas stāsta par Latviju pirms II pasaules kara un šarmanto plēsoņu, biznesa mahinatoru Edgaru Cepli. Estētiskas intrigas un skices līmenī aprāvās filmēšanas periodā aizliegtā filma „Piejūras klimats” (1974). Savās filmās Kalniņš (kopā ar operatoriem Gvido Skulti un Miku Zvirbuli, māksliniekiem Gunāru Balodi un Uldi Pauzeru) prasmīgi stilizēja vidi, variēdams to no dokumentālas imitācijas līdz atsvešinātai estetizācijai.

 

ALEKSANDRS LEIMANIS (1913–1990)

Pirmo filmu Aleksandrs Leimanis režisēja 50 gadu vecumā, pirms tam strādājis dažādos Latvijas teātros un filmu dublāžā. Viņam bija straujš un neaprēķināms raksturs, piemita talantīgas idejas un enerģija, taču darba process vienmēr bija sarežģīts. Debijas filmā „Cielaviņas armija” (1964) galvenie varoņi bija puikas Krievijas pilsoņu kara laikā – paša režisora bērnībā. Šis vērienīgais vēsturiskais inscenējums ar masu skatiem kļuva par pirmo piedzīvojumu filmu Rīgas kinostudijas vēsturē.

  Leimanis ilgojās strādāt ar nopietnu materiālu, cerot filmēt „Pūt, vējiņi!”, „Skroderdienas Silmačos”, taču daiļrades kulmināciju un milzīgu popularitāti sasniedza ar vēsturisku kostīmfilmu diloģiju „Vella kalpi” (1970) un „Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), aizsākot šo žanru Latvijā. Abas filmas apliecina gan operatora Mārtiņa Oskara Kleina spēju rast asprātīgus filmēšanas risinājumus, gan režisora talantu izveidot spilgtu aktieru buķeti. „Melnā vēža spīlēs” (1975) bija trešā un pēdējā šī virziena filma režisora biogrāfijā un Latvijas kino.  

 

LEONĪDS LEIMANIS (1910–1974)

Radošo darbību sācis kā teātra aktieris, Leonīds Leimanis tēloja galveno lomu pirmajā latviešu skaņu filmā „Daugava” (1934, režisors Aleksandrs Rusteiķis). Pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti citu režisoru uzņemšanas laukumos, Leimanis debitē režijā kā Pāvela Armanda līdzrežisors filmā „Salna pavasarī” (1955). Filmas melnbaltais attēls suģestē ar gaismēnu niansēm, kompozīcijas skaidrību un jūtu eksplozijām Zigrīdas Stungures tēlojumā. Filmās „Nauris” (1957) un „Šķēps un roze” (1959) režisors metaforiski un poētiski pretstata veco un jauno. Leimanim varēja pārmest politisko naivumu, attēlojot jaunizveidoto Padomju Latvijas valsti, taču ne dzīves izjūtas trūkumu. Blaumaņa ekranizācija „Purva bridējs” (1966 ) ar Vijas Artmanes un Ulda Pūcīša tandēmu izprovocēja diskusiju par Blaumaņa varoņu pārāk atklāto jutekliskumu. Uzvarēja – Leimanis! Viņa filmu noskatījās miljoni visā PSRS teritorijā. Režisora ironiskā laikmeta drāma „Pie bagātās kundzes” (1964), der visiem laikiem un katrām vēlēšanām. Tajā spilgti iezīmējas ironija par 30. gadu Latvijas sīkmanību un pašlepnumu, pārliecina emocionāli ietilpīgas pilsētas ainas un cilvēku attiecību trauslums. Leonīda Leimaņa filmās daudz spilgtu aktierdarbu.

 

GUNĀRS PIESIS (1931–1996)

Gunārs Piesis pārstāv pirmo profesionāli skoloto latviešu režisoru paaudzi. Pēc Vissavienības Valsts kinoinstitūta (VVKI) absolvēšanas viņš debitē ar filmu „Kārkli pelēkie zied” (1961), kur Pieša sabiedrotie bija operators Miks Zvirbulis un dramaturgs Gunārs Priede. Kultūras ierēdņiem filma par teātra aizkulisēm likās pārāk groteska, Piesis tika sodīts ar aizliegumu uzņemt spēlfilmas un turpmākos desmit gadus strādāja kinohronikā, aizsākot kinožurnālu „Māksla” veidošanu un uzņemot dažas spēcīgas dokumentālās filmas.

  1970. gadā Piesis atgriezās spēlfilmu uzņemšanā, un Rūdolfa Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” (1971) ekranizācija kļuva par vienu no visu kino laiku labākajām latviešu filmām ar sakāpinātu dramatismu ierobežotā vidē (zvejnieki atklātā jūrā uz ledus gabala), spilgtiem psiholoģiskiem raksturiem, vizuālo lakonismu un tēlainību.

  Piesis ir arī pirmais, kurš uzdrošinās ekranizēt Raini, – „Pūt, vējiņi!” (1973) uzņemšana kļūst par nacionālu notikumu, ar publisku Baibiņas un Ulda lomu tēlotāju meklēšanu un diskusijām par jauniešu jūtu devalvāciju. Filmai piemīt zināms etnogrāfisks dekoratīvisms, bet arī patiess dramatisms, drosmīgs Raiņa dzejas, pagānisma rituālu un pagājušā gadsimta sadzīves detaļu savijums.

  Tāpat Gunārs Piesis pirmais pievērsās latviešu literārajām pasakām: „Sprīdītis” (1985) un „Maija un Paija” (1990), izmantojot tiem laikiem pieejamos specefektus. 

 

JĀNIS STREIČS (1936)

Jānis Streičs ir latvisko kinostāstu meistars, nacionālās mentalitātes pazinējs, kuram nav sveša labsirdīga ironija un humors. Jau pirmajā filmā, ģimenes komēdijā „Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967), kas režisēta tandēmā ar Ēriku Lāci, parādījās Streiča prasme veidot izteiksmīgus raksturus. Izaicinošs, ironisks bija padomju laikam obligātās „strādnieku tēmas” traktējums filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975): Streiča „nenopietnais cilvēks” Jāņa Paukštello atveidā bija jauns sava laikmeta varonis – ideālists, kurš atļaujas ironizēt par pastāvošo sistēmu. Filma tika uzņemta reālistiskos interjeros, kas spilgti raksturoja gan varoņus, gan tā laika dzīves stilu. Somerseta Moema romāna ekranizācijā „Teātris” (1978) Streičs rada kinematogrāfiski nosacītu, spilgti teatrālu vidi; filma kļuva par krāšņu aktrises Vijas Artmanes benefici Džūlijas Lambertes lomā. Autobiogrāfisku motīvu, dzimtās Latgales kultūras un sapņa tēlainības piepildīta ir viņa filma „Cilvēka bērns” (1991). Streičs vairākkārt pievērsies arī dramatiskiem likteņiem vēstures krustceļos – filmās „Svešās kaislības” (1983), „Tikšanās uz Piena ceļa” (1985), „Carmen Horrendum” (1986), fiksējis laikmeta pretrunas filmās „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1989), „Likteņdzirnas” (1997). Nevīstošu popularitāti iemantojušas viņa nacionālās komēdijas, īpaši „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”(1981), šo tradīciju turpina arī jaunākā Streiča filma „Rūdolfa mantojums”(2010).