• Vija Artmane un Uldis Pūcītis – Kristīne un Edgars filmā „Purva bridējs” (rež. Leonīds Leimanis, 1966)
  • Lilita Bērziņa filmā „Psihe” (rež. Pjotrs Čardiņins, 1922)
  • Gunārs Cilinskis Žorža lomā filmā „Noktirne” (rež. Rostislavs Gorjajevs, 1966)
  • Uldis Dumpis Brieža lomā filmā „Ceplis” (rež. Rolands Kalniņš, 1972)
  • Astrīda Kairiša Zanes lomā filmā „Pūt, vējiņi!” (rež. Gunārs Piesis, 1973)
  • Ivars Kalniņš un Vija Artmane – Toms Fennels un Džūlija Lamberte filmā „Teātris” (rež. Jānis Streičs, 1978)
  • Līga Liepiņa un Eduards Pāvuls – Emma un Oļģerts Kurmis filmā „Pie bagātās kundzes” (rež. Leonīds Leimanis, 1969)
  • Jānis Paukštello filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks” (rež. Jānis Streičs, 1975)
  • Eduards Pāvuls Edgara Cepļa lomā filmā „Ceplis” (rež. Rolands Kalniņš, 1972)
  • Uldis Pūcītis un Līga Liepiņa – Cēzars un Bella filmā „Četri balti krekli” („Elpojiet dziļi…”) (rež. Rolands Kalniņš, 1967)
  • Dzidra Ritenberga titullomā ukraiņu filmā „Malva” (rež. Vladimirs Brauns, 1956)

VIJA ARTMANE (1929–2008)

Vijas Artmanes vārdā ir nosaukta kāda maza planēta Saules sistēmā. Viņas vārdā varētu nosaukt arī laikmetu, kurā viņa dzīvoja. Artmane kā aktrise sasniedza visu, ko padomju iekārta varēja sniegt saviem elkiem – gan publikas pielūgsmi, gan politiskās elites respektu.

  Daba aktrisi bija apveltījusi ar daiļumu un izcilām darba spējām. Pēc pirmajiem darba gadiem Dailes teātrī Vija Artmane nonāk kinokameras priekšā filmā „Pēc vētras” (1956). Trausla, apgarota, iekšēji koncentrējusies, viņa veras no ekrāna filmās „Kā gulbji balti padebeši iet” (1957), „Vētra” (1960), kurās radīja poētiskus, jauneklīgi romantiskus tēlus. Par Artmanes liktenīgo lomu kļuva Soņa krievu filmā „Dzimtas asinis” (1964), kas viņu glorificēja kā sievišķības ikonu un padarīja ārkārtīgi populāru visā Padomju Savienībā. Šī tēla neatņemama sastāvdaļa bija iekšējs dramatisms. Kristīne „Purva bridējā” (1966) un Liena „Mērnieku laikos” (1968) bija Soņas latviskais ekvivalents.

  70. gados Artmane ļaujas pašironiskām lomām, demonstrējot cilvēka duālo dabu komēdijā „Dāvana vientuļai sievietei” (1973) un drāmā „Teātris” (1978). Artmanes spēle aktrises Džūlijas Lambertas lomā filmā „Teātris” ir dzīvesgudras sievietes, izcilas aktrises spēka un pašapziņas triumfs. Dziļa dramatisma caurstrāvota ir Artmanes spēle režisora Jāņa Streiča filmā „Svešās kaislības” (1983). Mūža nogalē aktrise filmējās Krievijā (seriālā „Kamenska”, 1999, 2000), kur turpināja būt fenomenāli populāra.

  Slava Viju Artmani uzmeta tik augstu, ka tās inerce prasīja milzīgu cilvēcisku izturību un publisku grēksūdzi mūža nogalē. 

 

LILITA BĒRZIŅA (1903–1983)

Latviešu mēmā kino zvaigzne, kas izcilas kinolomas nospēlēja arī sirmā vecumā.

  Par Bērziņas kinodebiju Pjotra Čardiņina filmā „Psihe” (1922, filma nav saglabājusies) iespējams spriest tikai pēc dažiem fotoattēliem, kuros redzama kāda gandrīz dievišķa būtne – tēls, mūza.

  Aleksandra Rusteiķa „Lāčplēsī” (1930), kur Lilita Bērziņa spēlē dubultlomu – Laimdotu un jaunās dzīves cēlāju Mirdzu Saulīti –, aktrise valdzina ar izkopto ekspresīvo plastiku un izteiksmīgo mīmiku, kas viņai ļauj ierindoties pasaules mēmā kino izcilāko aktrišu plejādē, ar pašcieņu līdzās Grētai Garbo un Astai Nīlsenai!

  Iespējams, gandrīz 50 gadus ilgā pauze Bērziņas kinokarjerā ir līdzīga drāmai, kas piemeklēja daudzas izcilas mēmā kino aktrises, neveiksmīgi meklējot ceļu uz skaņas kino stilistiku, – daudzu gadu garumā Lilita Bērziņa kino nospēlēja tikai dažas epizodiskas lomas, tajā pašā laikā būdama primadonna uz teātra skatuves. Tikai 1975. gadā Jānis Streičs piedāvā aktrisei viņas mēroga cienīgu, kaut nelielu lomu filmā „Mans draugs nenopietns cilvēks”; manierīgs teatrālisma akcents Bērziņas tēlotajai Andersones kundzei piešķir papildu krāsu.

  Vijas Beinertes īsfilmā „Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979) divas teātra primadonnas Lilita Bērziņa un Lidija Freimane sprigano veceņu lomās bija aktieriski izcili „saāķējušās” un tik dabiskas sev netipiskajās komiskajās lomās! Bērziņas dullā Paulīne kaļ ogu un sēņu biznesa plānus un spoži virzās uz mērķi – brokāta mirstamo kleitu. Tomēr Lilitas Bērziņas aktieriskā kulminācija mūža nogalē bija „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) – sirsnīgā, bezzobainā Mirtas tante, kura neļaujas savu mantrausīgo pilsētas radu plāniem. Bērziņa bija šīs filmas zvaigzne, kura lieliski jūt ansambli.  

 

GUNĀRS CILINSKIS (1931–1992)

Dzimis ekrānam. Gunāra Cilinska spēcīgais, atlētiskais augums, izteiksmīgie, vīrišķīgie sejas vaibsti, mieru un spēku izstarojošā plastika padarīja viņu līdzvērtīgu pasaules klasiskajiem kino varoņiem. Kaut arī aktiera lomu kontā ir vairāki pastāvošajai iekārtai atbilstīgi pozitīvie varoņi-militāristi („Garā stiprie” (1967), „Pieskāriens” (1973)), viņš ir viens no nedaudzajiem, kura virsuzdevums gandrīz katrā lomā bija augšupceļoša, spēcīga mīlestība. Viņš bija pirmais latviešu aktieris, kurš spēlēja kopā ar pasaules mēroga zvaigznēm: polieti Polu Raksu (Rīgas kinostudijas filmā „Noktirne”, 1966), itālieti Sofiju Lorēnu („Saulespuķes”, 1970). Pat ja Cilinska varoņi kļūdījās un pieņēma nepareizus lēmumus, viņi nezaudēja harismu.

  Pirmā no sociāliem zemtekstiem un morāles brīvā mīlestības drāma Latvijas kino bija „Ezera sonāte” (1976), kurā Cilinska Rūdolfs atturīgi mīl Astrīdas Kairišas Lauru. Un viņam pietiek vīrišķīga spēka respektēt sievietes lēmumu aiziet no šīm attiecībām. Filmā „Teātris” (1978) „Londonas skaistāko vīrieti” Cilinskis tēlo ar koķetu eleganci un pašironiju, bet savas smalkā komiķa dotības pierādīja jau ar negaidīto Nagaiņa tēlu filmā „Ceplis” (1972). 70. gadu vidū Cilinskis beidz teātra aktiera karjeru un pievēršas kinorežijai, veidojot drāmas „Agrā rūsa” (1979), „Bailes” (1986), „Vilkaču mantiniece” (1990), „Indrāni” (1991). Vairākās savās filmās Cilinskis pats arī tēlojis galvenās lomas. 

 

ULDIS DUMPIS (1943)

Uldis Dumpis nekad nav tēlojis mīlētājus un „bālos zēnus”, viņam nācies spēlēt gan „labos”, gan „sliktos” ar mugurkaulu un stāju – jūrniekus, militāristus, neordinārus tēvus dažāda vecuma bērniem. Aktieris ar savu personību piepilda telpu un jūt partneri, humora piepildīts naivums piemīt viņa labi noaugušajiem varoņiem, un viņi nav uz mutes krituši. Dumpis prot arī dažus vārdus pateikt tā, ka „anekdote būs dzimusi”. Dumpis liek sevi pamanīt jau epizodiskā – Brieža – lomā filmā „Ceplis” (1972), savukārt Didzis filmā „Pūt, vējiņi!” (1973) allaž ir Ulda (Ģirts Jakovļevs) ēnā, skaidri nojaušams, ka šis puisis ņem no dzīves to, ko tā piedāvā. Dumpja lomu loma ir Tūteru Ēriks filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) – te viņš ar savu kūsājošo klaunādi, kas saglabā reālisma iezīmes, uzdod toni visai filmai. Slikts pļāvējs, slikts autovadītājs, slikts jaunu meitu mīlētājs un slikts vīrs. Bet cik pievilcīgs vīrietis! Katrs būtu pelnījis tik koķeti dusmīgu, skopu un vienlaikus labsirdīgu tēvu kā Dumpja tēlotais mazā Emīla tēvs ģimenes filmā „Emīla nedarbi” (1985). Īpaši izceļama ir Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera loma filmā „Baiga vasara” (2000), kur nodevība, bailes un karjerisms sajaucas pamatīgā kokteilī. Emociju gamma Dumpja tēlotā Muntera sejā mainās viena kadra ietvaros, tas ir izcila aktiera cienīgs darbs. Arī Dumpja tēlotais Barons, kurš prot ar godu zaudēt zemniekam (filmā „Rūdolfa mantojums”, 2010) ir vērā ņemams sniegums. Uldis Dumpis uz ekrāna ir pašvērtība, ko kinorežisori ar prieku respektē.

 

ASTRĪDA KAIRIŠA (1941)

No apjukušas apaļvaidzes mūķenes filmā „Pieviltie” (1961) Astrīda Kairiša kļuva par vienu no XX gadsimta 70. gadu visvairāk filmētajām Latvijas aktrisēm. Aktrises fotogēnija, cilvēciskā atturība, jūtu dziļums ļāva latviešu publikai identificēties ar viņas tēlotajām sievietēm. Zane režisora Gunāra Pieša filmā „Pūt, vējiņi!” (1973) bija pašapzinīga, lepna un majestātiska – īsta mātes meita, kā no folkloras apcirkņiem izkāpusi, bet tajā pašā laikā arī jūtu un aizvainojuma plosīta sieviete. Kairišas tēlotajai Laurai „Ezera sonātē” (1976) ir jāaizliedz sev mīlestība pienākuma vārdā – pret ģimeni un vīru cietumnieku. Aktrise kopā ar Gunāru Cilinski šajā filmā radīja vienu no skaistākajiem mīlas pāriem latviešu kino vēsturē.

  Kaut arī Kairišas varones visbiežāk bija parastas laukos vai mazpilsētā dzīvojošas sievietes, aktrise spēja tās it kā pacelt ārpus ikdienības, uzsvērt to cēlumu. Cilvēciski pārliecinošu tēlu galeriju Kairiša radīja sadarbībā ar režisori Dzidru Ritenbergu, zināmā mērā kļūstot par Ritenbergas alter ego filmās „Trīs minūšu lidojums” (1979), „Vakara variants” (1980) , „Valsis mūža garumā” (1990). 

 

Ivars Kalniņš (1948)

 Ivars Kalniņš radījis latviešu mačo tēlu, kuru spodrinājis no filmas filmā cauri gadiem, kopš pirmo reizi parādījās uz ekrāna Aivara Freimaņa filmā „Ābols upē” (1974) kopā ar tādu pašu debitanti Akvelīnu Līvmani. Režisors abiem jaunajiem aktieriem lika iejusties Zaķusalas dokumentālajā vidē un kļūt par notikumu provocētājiem, virzītājiem. Filmā „Teātris” (1978) Kalniņa varonis Toms ir aprēķinātājs, nabadzīgs ierēdnis, kurš izsitas sabiedrībā, izmantojot mīlas sakaru ar slavenu aktrisi. Viņa elegantais, koptais siržu lauzējs Italo kļūst par aizliegto mīlestību savā nelaimīgajā laulībā apjukušajai Elzai filmā „Agrā rūsa” (1979). 

  „Ivaram piemīt tā vīrišķības aura, kas sakņojas aktīvā seksualitātē, bet sublimējas būtiskās, principiālās garīgās lietās. Ivars nav pārtapšanas aktieris, bet ir piemērots kinozvaigznes statusam, kas prasa nevis nemitīgi pārvērsties, bet izkopt un attīstīt savu īpatnību, personību,” tā par Kalniņu izteikusies kino zinātniece Valentīna Freimane. Veiksmīga sadarbība aktierim veidojusies ar režisoru Jāni Streiču vairāk nekā 20 gadu garumā („Teātris”, „Likteņdzirnas”, 1997, u.c.). Spilgtu, ironisku tipāžu – pieviltu un greizsirdīgu vīru – Kalniņš nospēlēja Arvīda Krieva filmā „Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987). Kulta statusu Ivars Kalniņš ieguvis Krievijā, kur intensīvi filmējas kopš astoņdesmitajiem gadiem. 

 

LĪGA LIEPIŅA (1946)

Latviešu aktrises, par kurām saka „piens un asinis”, publika mīlēja, vēsās skaistules apbrīnoja, bet gan vienām, gan otrām piemita zināma atsvešinātība. 60. gadu beigās ar Līgas Liepiņas atskabargainajiem skuķiem latviešu filmās ienāca daudz dzīvelīgāki, reālistiskāki tēli. Liepiņa bija kā meitene no blakus ielas, meiča ar raksturu un noslēpumu – amerikāņu aktrises Bārbras Streizandes latviskā līdziniece. Liepiņa debitē režisora Rolanda Kalniņa filmā „Četri balti krekli” („Elpojiet dziļi…”) (1967), kas uz 30 gadiem tika „nolikta plauktā” – pakļauta cenzūras aizliegumam. 60. gadu brīvības sajūta filmā valdzināja un mulsināja, tāpat kā tiešums un vēl īsti neapjausta, tikko uzplaukusi sievišķība Liepiņas tēlotajā mūsdienīgajā Bellā. Par Liepiņas publisko debiju kļuva viņas nākamā loma Leonīda Leimaņa laikmeta drāmā „Pie bagātās kundzes” (1969). Liepiņas varone – šarmanti zaglīgā Emma – uzreiz iekaroja gan staltā Kurmja kunga (Eduards Pāvuls) sirdi, gan skatītāju mīlestību. Viņas varone bija kā pieklīdis kaķēns, kurš gaida, lai viņu paijā, bet kuru katru brīdi var arī parādīt nadziņus. Izsisties cilvēkos, saglabājot pašcieņu, cer arī Liepiņas tēlotais lauku skuķis no daudzbērnu ģimenes, Bille filmā „Klāvs Mārtiņa dēls” (1970). Aktrises Līgas Liepiņas humora dzirkstele uzšvirkstēja lauku skolotājas, traktorista sievas dzīvespriekā Jāņa Streiča nacionālajā komēdijā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Atbruņojošs dabiskums ir Līgas Liepiņas stiprā kārts, taču arī viņas potenciālu latviešu kino nav izmantojis pilnībā. 

 

JĀNIS PAUKŠTELLO (1951)

Jānis Paukštello ir pašvērtība; viņa ekrāna varoņus ir grūti nodalīt no paša būtības – ļoti azartisks aktieris un cilvēks, lai ko arī darītu. Jauns, naivs, dedzīgs – tāds viņš ienāca latviešu kino Jāņa Streiča filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975). Epizodisko lomu debijas filmā „Pilsētas atslēgas” (1973) varēja arī nepamanīt, bet humora pilnais, spītīgais ideālists – „nenopietnais cilvēks” Arvīds, kurš bija gatavs graut pastāvošo padomju brāķdaru sistēmu, kļuva par latviešu kino klasiku. Bravūrīgs un godīgs kā sirdsapziņa, kura dažkārt ir traucējoša, – tādu savu Arvīdu spēlēja Paukštello, kura turpmākās lomas neizbēgami asociējas ar darbu šajā filmā. Līdzīgā sistēmai spītējoša ideālista lomā Jānis Streičs viņu filmē arī groteskā „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986).

  Taču Paukštello nevar dēvēt par vienas lomas aktieri, viņš ir spēlējis tēvu ģimenes filmā „Ziemassvētku jampadracis” (1994) un vectēvu „Ūdensbumba resnajam runcim” (2004), veidojot varoņus, kas rada paļāvību, – tiem gribas kā mazam bērnam pieķerties pie rokas; Paukštello izstaro nemieru un mieru vienlaikus, atgādinot lielu, eksistenciāli gudru bērnu – pat ja jātēlo vectēva loma. Savukārt Jāņa Streiča filmā „Rūdolfa mantojums” (2010) Paukštello varonis ir draudzes gans, mācītājs – pasaules kārtības garants, kurš aktiera interpretācijā pats pazīst šaubas.  

 

EDUARDS PĀVULS (1929–2006)

Aktieris pret paša gribu (teātra zinātnieces Lilijas Dzenes formulējums), bet ar Dieva dzirksti. Par skatītāju mīluli viņš kļuva, nospēlējot savu pirmo galveno lomu Dailes teātrī izrādē „Romeo un Džuljeta” (1953). Vēlāk publika Pāvulu identificēja kā absolūtā latviskuma koda nesēju, lai ko viņš tēlotu – vīrišķīgo Oskaru „Zvejnieka dēlā” (1957), labsirdīgo spēka mitriķi Ērmanīti „Vella kalpos” (1970) vai varas maiņās apjukušo saimnieku Ozolu seriālā „Ilgais ceļš kāpās” (1981). Gadiem ejot, Pāvuls pat fiziski sāka līdzināties izcilajam franču aktierim Žanam Gabēnam, ar kuru viņu mēdza salīdzināt. Tāpat kā izcilākās pasaules kinozvaigznes, Pāvuls katrā lomā atstāja savas personības nospiedumu. Kaut arī mazliet robusts, viņš bija apveltīts ar vīrišķīgu harismu, – ļoti plastisks, ar lakonisku, bet izteiksmīgu žestu valodu. Viņa varoņu pozitīvais kodols neradīja šaubas, publika tos vienmēr akceptēja, pat tad, ja to morāle bija divdabīga („Ceplis”, 1972). Aktierim bija smalka, mazliet koķeta humora izjūta, kas padarīja viņa tēlus dzīvus un cilvēciski saprotamus („Dāvana vientuļai sievietei” (1973), „Teātris” (1978)). Pāvula varoņi bija vīrišķīgi inteliģenti romantiķi, kuri, šķiet, nemitīgi risināja kādu eksistenciālu uzdevumu („Kārkli pelēkie zied” (1961), „Pie bagātās kundzes” (1969)). Aktieris gan dzīvē, gan uz ekrāna prata runāt par cēlām un patriotiskām tēmām, nepadarot tās banālas („Latviešu strēlnieka stāsts” (1958), „Akmens un šķembas” (1967), „Zītaru dzimta” (1989)). Nospēlējis kino vairāk nekā 60 lomas, dzīvē viņš bija ģimenes cilvēks un sirdī –vienpatis. 

 

ULDIS PŪCĪTIS (1937–2000)

Viengabalains un skaudrs visā, ko darīja, Uldis Pūcītis bija aktieris, kurš cilvēciski valdzināja un biedēja. Ne mākslā, ne dzīvē viņš neatzina kompromisus. Taču maksimālismam vienmēr ir sekas – zvaigznes cienīga pielūgsme, alkohols un izirusi ģimenes dzīve.

  Aktiermākslas pedagoģe Vera Baļuna iztēlojās viņu par varoņlomu tēlotāju: „Iedomājieties Uldi Pūcīti ... drusku virs metra deviņdesmit, mulsinošu acu skatienu, savaldītu kaislību balsī...”. Pūcīša mūža loma ir Edgars „Purva bridējā” (1966) – mīlestības ciešanu kvēlē viņš triec zirgu kraujā un, šķiet, iekšēji raud, taču nespēj būt „pareizs” precinieks savai Kristīnei. Taču sievietes cauri laikiem mīl nepareizos... Pūcītis bija aktieris, kura vīrišķie fluīdi iedarbojās. Ekrāns mīlēja viņa emocionāli piesātinātos tuvplānus, viņš spēja kliegt klusējot. Filmā „Meldru mežs” (1971) Pūcīša varonis Steps vienīgais izdzīvo pēc kuģa avārijas ledainā jūrā; traģēdijas vērienu neuzsver vis atmiņu epizodes, bet gan Pūcīša varoņa garīgai komai līdzīgais stāvoklis. Ciešanu katarsi Pūcītis sasniedz arī epizodiskā latviešu leģionāra lomā „Akmens un šķembas” (1966), karalaukā pieņemot izmisuma lēmumu pašiznīcināties.

  Ulda Pūcīša tēlotais telefonu montieris, neakceptētais dziesmu autors Cēzars kļuva par vesela laikmeta apspiesto radošo dvēseļu manifestu uz ekrāna (filmā „Četri balti krekli” („Elpojiet dziļi…”), 1967). Sapni par radošu brīvību Pūcītis centās piepildīt, arī pievēršoties režijai (TV filma „Izpostītā ligzda”, 1999). 

 

DZIDRA RITENBERGA (1928–2003)

Dzidra Ritenberga kinomākslā ienāca ar triumfu – 1956. gadā līdzās divām Rīgas kinostudijas filmām „Pēc vētras” un „Cēloņi un sekas”, kur jaunajai aktrisei bija nelielas lomas, nāca klajā arī ukraiņu filma „Malva”, kas galvenās lomas tēlotājai atnesa Venēcijas starptautiskā kinofestivāla Volpi kausu kā labākajai aktrisei. Šis mērogs ne pirms, ne pēc tam nav bijis pa spēkam nevienai no latviešu aktrisēm. Pirms Ritenbergas Volpi kauss pasniegts Vivjenai Lī, Lilī Palmerei, pēc viņas – Sofijai Lorēnai, Helēnai Mirrenai...

  Ritenberga bija vitāla būtne, kuru daba apveltījusi ar sievišķīgu skaistumu un enerģētiku. Viņa maz līdzinājās citām sava laika teātra un kino dīvām – Ritenberga bija vitāla, spilgta un starojoša, viņas filmu varones uz ekrāna dzīvoja pilnasinīgi un bija grēcīgas. Viņas kaislība varēja pazudināt („Atbalss”, 1959). Gadu gaitā uzplauka arī aktrises humora izjūta, viņa bija gan omulīga sievasmāte, kura pati vēl cer uz savu mūža laimi un labklājību („Mans draugs – nenopietns cilvēks”, 1975), gan dzīves rūpju apbružāta mediķe („Atspulgs ūdenī”, 1977), gan visu varoša un vientuļa kolhoza priekšsēdētāja („Durvis, kas tev atvērtas”, 1984). Ar filmu „Šīs bīstamās balkona durvis” (1977) Ritenberga pievēršas kinorežijai, protot atraisīt un izcelt savās filmās aktrises – Astrīdu Kairišu, Ināru Slucku, Baibu Broku.