Vairums Latvijas kinoaktieru uz ekrāna apliecināja kādu laikmeta parādību, sociālu fenomenu, radīja savam laikam aktuālu varoņa tipu. Taču tikai dažiem bijis lemts kļūt par zvaigznēm, iemiesojot publikas ilgas pēc ideāla – fiziskā un garīgā.

Rīgas kinostudijas „zelta laikmetā” (70.–80. gados) tika ražotas 7–8 spēlfilmas gadā, nodrošinot regulāru darbu aktieriem un režisoriem. Filmas tika veidotas Padomju Savienības auditorijai – vienotajai krievu valodas telpai, nereti tās uzņēma krievu valodā, kaut vairumā gadījumu vēlāk ieskaņoja arī latviski. Padomju Savienības auditorija bija grandioza, piemēram, filmas „Vella kalpi” un „Purva bridējs” (ārpus Latvijas ar nosaukumu „Edgars un Kristīne”) noskatījās vairāki desmiti miljonu skatītāju, nodrošinot milzīgu popularitāti un zvaigznes statusu filmu aktieriem, garantējot lielus honorārus un sociālas privilēģijas.