• Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš filmā „Akmens un šķembas” („Es visu atceros, Ričard!”) (rež. Rolands Kalniņs, 1966)

Sauklis „Padomju Savienībā cenzūras nav” kādreiz tika skandēts jau skolās. Paradoksāli, bet šim apgalvojumam ir pamats. Tematisko un estētisko uzraudzību lielā mērā kinematogrāfisti veica paši ar koleģiālo institūciju – Scenāriju redakcijas kolēģijas un Mākslas padomes – starpniecību. Kolektīva apspriešana visos filmas tapšanas posmos daudz efektīgāk ierobežoja izteiksmes brīvību un novērsa zemtekstus, nekā to spēja oficiālie kontroles orgāni, piemēram, Galvenā Literatūras pārvalde jeb Glavļits, kam bija jāīsteno normatīvos noteikta uzraudzība pār tekstu vai attēlu, raugoties, vai netiek izpausts „valsts noslēpums”. Oficiāli bija aizliegts demonstrēt darbus, kas satur aģitāciju un propagandu pret padomju varu; aizliegts izpaust valsts noslēpumus; veicināt nacionālistisku un reliģisku fanātismu, misticismu, pornogrāfiju, antimākslinieciskumu. Pēdējais punkts pieļāva ierēdņu patvaļu, jo „mākslinieciskums” nebija definēts. „Mākslinieciskās kvalitātes” kļuva par vienu no biežāk lietotajiem argumentiem, lai apturētu kādu ieceri vai liktu labot  jau uzņemtu filmas materiālu.  

 

AKTIERFILMU UZŅEMŠANAS KONTROLE

Scenārijam bija nepieciešama Galvenās Literatūras pārvaldes atļauja. Galvenā Literatūras pārvalde galvenokārt pievērsa uzmanību, lai nebūtu izpausti valstiski noslēpumi un militāra informācija. No 60. gadiem līdz pat padomju perioda beigām par svarīgāko institūciju padomju kinomākslas saturisko un arī stilistisko dominanšu noteikšanā kļuva Scenāriju redakcijas kolēģija. Ja scenārijs tika apstiprināts kinostudijas redkolēģijā, tālāk to apsprieda studijas Mākslas padome, tad – republikas Kino komitejas galvenais redaktors, pēc tam scenārijs tika sūtīts uz Valsts Kinematogrāfijas komiteju Maskavā, kur arī bija vairāki kontroles līmeņi. Paralēli daļu no scenārijiem skatīja arī dažāda līmeņa partijas organizācijas, kara cenzors, Valsts drošības komiteja (visbiežāk neoficiāli) u.c.

 

DOKUMENTĀLO FILMU UZŅEMŠANAS KONTROLE

Par filmām, kas netika plānotas Vissavienības ekrānam (tādas bija vairums īsmetrāžas dokumentālo filmu un hroniku), Latvijas ierēdņiem atbildība bija jāuzņemas pašiem. Uz dokumentālo kino skatījās kā uz informatīvu, nevis māksliniecisku materiālu, uzmanot tikai, vai netiek izpaustas valsts noslēpumu saturošas ziņas. Rīgas kinostudijas hronikas redaktore Aina Adermane raksturoja kontroles sistēmu: „Cenzūra tolaik bija bezgala sarežģīta. Hronikas redaktors, galvenais redaktors, studijas vadība, Kino komitejas vadība, CK kultūras nodaļa, CK ideoloģijas nodaļa, partijas lielie sekretāri, Glavļits, kara cenzors... Un, ja ne viens, tad otrs noteikti kaut ko izgudros, kaut ko nevēlamu ieraudzīs.”

 

 „PLAUKTA FILMAS”

Par filmas aizliegšanu padomju laikā var runāt, ja netika izsniegta filmas rādīšanas atļauja, taču tādi gadījumi bija reti. „Plaukta filmas”: šis padomju kino vides radītais termins precīzi raksturo situāciju – tās nav aizliegtas, bet gan nerādītas filmas. Politiski vai estētiski „nepareizi” darbi tika formāli pieņemti, tiem noteica viszemāko (3. vai 4.) kategoriju, kas nozīmēja, ka filmas kopiju skaits ir minimāls, un tās nonāca arhīvu plauktos bez plašas izrādīšanas. Arī uz ekrāna izlaisto filmu pamanāmību varēja ietekmēt ar kopiju skaitu. Režisors Oļģerts Dunkers rakstīja: „Iedos tavai filmai krietnu kopiju skaitu – un filma „ies”. Neiedos – pazudīs bez vēsts milzīgajā pašmāju un ārzemju kinoprodukcijā, kas pārpludina ekrānus.”