• No izstādes „Rolanda Kalniņa aizliegtais laiks” Rīgas Kino muzejā 2007. gadā

Ļeņina sauklis „Kino ir svarīgākā no mākslām” padomju laikā rotāja katras ar kinomākslu saistītas iestādes interjeru. Nozares svarīgums izpaudās tās centralizācijā: visi ar kino saistītie procesi, īpaši – tā dēvēto mākslas filmu (mūsdienu terminoloģijā – spēlfilmu) ražošana tika kontrolēta no centra jeb Maskavas, jo no turienes nāca arī finansējums. Sistēma juridiski tika apstiprināta 1940. gada novembrī ar LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmumu „Par filmu ražošanas organizāciju Latvijas PSR”, kas noteica, ka Latvijas mākslas filmu ražošana pāriet PSRS TKP Kinematogrāfijas lietu komitejas pārziņā. Pēc kara filmu ražošana, izplatīšana un izrādīšana juridiski ieguva dubultu – republikas un centralizētu – pakļautību. 1963. gada novembrī tika pieņemts LPSR Augstākās Padomes lēmums par Ministru Padomes Valsts Kinematogrāfijas komitejas dibināšanu Latvijā. Nolikums noteica, ka komiteja ir republikāniska iestāde, kas izveidota, lai vadītu republikas kinematogrāfijas attīstību, un atrodas LPSR Ministru Padomes un PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejas pakļautībā. Būtiski, ka kino procesa pamatdaļas – filmu uzņemšana, kuru īstenoja Rīgas kinostudija, izplatīšana (iznoma), izrādīšana – tika integrētas vienotā sistēmā un bija cieši saistītas. Kā paralēla sistēma kopš 1957. gada darbojās PSRS TV un Radioraidījumu komiteja, kas gan pasūtīja filmas republiku kinostudijām, gan uzturēja filmu ražošanas nodaļas republiku televīzijās (Latvijā tāda bija „Telefilma-Rīga”).