• „Lomi” (rež. Aivars Freimanis, 1969)
  • „Mana Rīga” (rež. Aloizs Brenčs, 1960)
  • „Baltie zvani” (rež. Ivars Kraulītis, 1961)
  • Uldis Brauns filmas „Strādnieks” (1963) uzņemšanas laikā
  • Filmas „Celtne” (rež. Uldis Brauns, 1962) uzņemšana
  • „235 000 000” (rež. Uldis Brauns, 1967)
  • „235 000 000” (rež. Uldis Brauns, 1967)
  • Ivars Seleckis (no kreisās) un Aivars Freimanis, uzņemot filmas „Krasts” (1963) pirmo kadru
  • Filmas „Krasts” (rež. Aivars Freimanis, 1963) pirmais kadrs
  • Ivars Seleckis (no kreisās) un Aivars Freimanis filmas „Krasts” (1963) uzņemšanas laikā
  • „Gada reportāža” (rež. Aivars Freimanis, 1965)
  • „Gada reportāža” (rež. Aivars Freimanis, 1965)

Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai nav ne konkrēta beigu gadskaitļa (piemēram, režisors Hercs Franks apgalvo, ka viņš joprojām strādājot šajā stilistikā), nedz arī konkrēta un noslēgta filmu saraksta, kas piederīgas šai parādībai. Daudzmaz konkrēti nosakāms tikai jaunās domāšanas sākums – „Baltie zvani” (1961) un Ulda Brauna dokumentālā triloģija („Sākums”, 1961, „Celtne”, 1962, „Strādnieks”, 1963), bet par „protorenesanses parādību”, kā to apzīmējis kinokritiķis Miks Savisko, uzskatāma režisora Aloiza Brenča un scenārista Viktora Lorenca dokumentālā filma „Mana Rīga” (1960) – pirmoreiz te diktora teksts lietots pirmajā personā un jau filmas nosaukums ir subjektīvs un personisks, nevis oficiāli stīvs. Protams, jaunajai domāšanai bija arī jāpārvar šķēršļi ceļā uz oficiālu atzīšanu – piemēram, jauno autoru Aivara Freimaņa un Ivara Selecka pirmā filma „Ceļamaize” (1963), kas neizskaistināti atklāja jauniešu darbu laukos, sacēla skandālu un uz labu laiku tika „nolikta plauktā”, tāpat kā Aivara Freimaņa filma „Tēvs” (1967) par latviešu strēlnieka dramatisko likteni.

  Tomēr lielākajai daļai Rīgas poētiskās dokumentālās skolas filmu („Kuldīgas freskas”, „Krasts” (1963), „Gada reportāža” (1965), „235 000 000” (1967), „Lomi” (1969)) laimējās – asredzīgi kinokritiķi un atsaucīgi skatītāji uzreiz sajuta jaunās stilistikas dzīvinošo atšķirību no līdzšinējā dokumentālā kino, un jau kopš 70. gadu beigām jaunā parādība guva arī nopietnu teorētisku pamatojumu un analīzi starptautiskajos dokumentālā kino simpozijos, kas kopš 1977. gada notika Jūrmalā. 

 

„BALTIE ZVANI” (1961)

Ivars Kraulītis – režisors

Hercs Franks – scenārija autors

Uldis Braunsoperators

Poētisks un reizē reāli dokumentāls stāsts par Rīgu, kurā maza meitenīte seko baltiem ziediņiem. Tas, ka šī inscenētā filma tiek uztverta kā dokumentāla, ir arī liels jaunā operatora Ulda Brauna nopelns. Neviens no Brauna uzņemtajiem kadriem nav bezpersonisks un pasīvs, tā vienlaikus ir īstenības poētiska interpretācija, pretstatot mazu cilvēkbērnu lielpilsētas ritmiem, – lielisks spēles elementu iepludinājums dokumentālā faktūrā.

 

„SĀKUMS” (1961)

Uldis Brauns – operators, režisors

Armīns Lejiņš – teksta autors

„CELTNE” (1962)

Uldis Brauns – operators, režisors

Armīns Lejiņš – scenārija autors

„STRĀDNIEKS” (1963)

Uldis Brauns – operators, režisors

Armīns Lejiņš – scenārija autors

Caur negaidītiem kameras rakursiem un kustībā uzņemtu reportāžu no celtniecības laukuma (katrā īsfilmā – cita jaunbūve) autoriem izdevies no it kā nepievilcīgiem skatiem, kādi redzami jebkurā celtniecības objektā, bez jebkāda inscenējuma radīt metaforu par darba aizrautību un pat skaistumu. Triloģijas pirmās daļas nosaukums veiksmīgi sakrita ar jaunu, poētisku pasaules redzējumu un stilu – „Sākums”. Dabiskie trokšņi, mūzika, melnbaltā kadra izteiksmība un teksta improvizēšana ienesa svaigas vēsmas latviešu dokumentālajā kino. Epizode filmā „Strādnieks” – vagonos ved pārkausēšanai sagrieztus lielgabala stobrus, kadrs pēkšņi sagriežas vertikāli un lielgabali it kā iekrīt martenkrāsnī – ir vēl iedarbīgāka par teksta poētismiem. Tā caur kadra plastiku tiek radīti kinotēli, kas pieder Rīgas poētiskās skolas klasikai.

 

„235 000 000” (1967)

Uldis Brauns – režisors-inscenētājs

Hercs Franks – scenārija autors

Rihards Pīks, Valdis Kroģis, Ralfs Krūmiņš – operatori

Laima Žurgina, Biruta Veldre – līdzrežisores

Nebijuša vēriena darbs Rīgas kinostudijai – četras filmēšanas grupas veselu gadu strādāja visā Padomju Savienībā, sekojot scenārista Herca Franka un režisora Ulda Brauna iepriekš izstrādātam reglamentam un scenārija plānam. Filmas pamatā ir divas kontrastējošas līnijas, un katra no tām bija jāfilmē atšķirīgā stilistikā: „Cilvēka dzīves līnija (CDL) – filmas mugurkauls. Notikumi (N) – iespraudumi. Tādēļ filmējot censties panākt maksimālu kontrastu starp šīm abām līnijām. CDL – meklēt: personisko, intīmo, trausli jūtīgo, jūtu izpausmes, individuālo. N – notikumu daudzveidība, masas, meklēt kolektīvo, sensacionālo, mērogu”. Šādas vadlīnijas ļāva četriem dažādiem operatoriem savākt stilistiski vienotu materiālu, tāpēc gatavajā filmā nav nekādas disharmonijas.

  Gigantiskajā pilnmetrāžas filmā vispār nav diktora teksta, trīs galvenās tēmas – Laiks, Mīlestība un Ceļš – tiek iezīmētas asociatīvi un Raimonda Paula komponētajā mūzikā. Daudzveidīgais materiāls fiksē nozīmīgākos brīžus cilvēka dzīvē: piedzimšanu, pirmos soļus uz šīs zemes, mīlestību, kāzas, savas personības apzināšanos un realizāciju, bet materiāla pasniegšanas maniere un montāža raisa noteiktu domu plūsmu – tas, atbilstoši autoru iecerei, izrādījies daudz svarīgāk par atsevišķu notikumu secību. 

 

„KRASTS” (1963)

Aivars Freimanis – režisors, scenārija autors

Ivars Seleckis – operators

Eksistences nepārtrauktības līnija tiek uzsvērta, rādot zvejnieku dzīves periodiskumu. Operatora Ivara Selecka kamera tvērusi realitāti tik organiski, ka filmas kadru fotogrāfiskā vienkāršība, lineārā tīrība, labi izvēlētais rakurss rada apbrīnojamu klātbūtnes un ticamības iespaidu. 60. gadu kinokritikā pat parādījās apzīmējums „mizanscēnas izvēle” (Ļevs Rošals), kas parasti tiek lietots tikai attiecībā uz aktierkino. Uzmanība un mīlestība pret katru piekrastes zvejnieka dzīves detaļu te kļuvusi par savdabīgu dzīves filozofiju, ļaušanās it kā vienmuļajam dzīves ritmam – par neatkārtojamu poēziju. 

 

„GADA REPORTĀŽA” (1965)

Aivars Freimanis – režisors

Hercs Franks, Imants Ziedonis – scenārija autori

Ivars Seleckis – operators

Filmas veidotāju jaunība, minimālā pieredze un rutīnas trūkums šoreiz izrādījās priekšrocība, kura palīdzēja izvairīties no tā patosa un smagnējības, kas parasti piemīt jubilejas filmām. Izvēloties par vienojošo motīvu Laika un Svētku tēmu, autoriem izdevies ietilpināt filmas piecās daļās ne tikai būtiskākos jubilejas gada notikumus Latvijā, bet arī jēdzieniskas kategorijas, kas liecina par filmēto cilvēku pasaules izjūtu, garu un noskaņojumu. Katra epizode „Gada reportāžā” tverta tās galējās emocionalitātes brīdī, katrs cilvēks – viņa dzīves atbildīgākajos mirkļos, liktenīgu pavērsienu momentos. Šajā filmā bija koncentrēta un lietderīgi izmantota līdzšinējā Rīgas poētiskās skolas pieredze, izkopjot spēju saskatīt dzīves ikdienišķajās norisēs skaisto, vispārīgo, poētisko.