• „235 000 000” (rež. Uldis Brauns, 1967)
  • „Baltie zvani” (rež. Ivars Kraulītis, 1961)
  • „Kuldīgas freskas” (rež. Aivars Freimanis, 1966)

  Jēdzienu „Rīgas poētiskā skola”, ko XX gadsimta 60. gados ieviesa kritika, raksturo kinematogrāfistu skatpunkta maiņa – atšķirībā no pirmo pēckara gadu oficiozajiem un formālajiem „parādes filmējumiem”, jaunā operatoru un režisoru paaudze pievērsās „īstajai dzīvei”; par filmu varoņiem kļūst visikdienišķākie cilvēki, kuru personības tiek izgaismotas caur katra autora individuāliem izteiksmes līdzekļiem. Par šīs metaforiskās kinovalodas aizsācējiem Latvijā kļuva režisors Ivars Kraulītis un operators Uldis Brauns kopā ar scenāristu Hercu Franku – viņu spēles īsfilmā „Baltie zvani” (1961) tik veiksmīgi sakausēti dzīves plūdumā fiksēti fakti ar to tēlainu apjēgšanu, ka inscenētā filma paradoksālā kārtā iezīmē jaunu laikmetu dokumentālajā kino.

   Rīgas poētiskā skola kļuva iespējama tikai tā sauktajā atkušņa laikā, kāds iestājās pēc 1959. gada PSKP XXI kongresa un saistījās ar cerībām un zināmu uzplaukumu sabiedriskajā dzīvē un mākslā. Kaut Vissavienības Valsts kinoinstitūta (VVKI) absolventi Ivars Kraulītis, Uldis Brauns un Ivars Seleckis, tāpat no žurnālistikas nākušie Armīns Lejiņš, Aivars Freimanis un Hercs Franks strādāja atšķirīgos rokrakstos, tomēr viņus vienoja poētiskais stils, kura dominante sakrita arī ar 60. gados daudz apdziedāto ikdienas romantiku.