• Arnolds Burovs
  • „Bimini” (rež. Arnolds Burovs, 1981)
  • Radošā grupa (Pēteris Trups, Jānis Cimermanis, Igors Jakovļevs, Renāte Martini, Dace Rožlapa, Ilze Kiršteina) kopā ar Arnoldu Burovu Arvīda Noriņa jubilejā
  • Režisori Ansis Bērziņš un Roze Stiebra
  • No cikla „Fantadroms” (rež. Ansis Bērziņš, 1984–1985)
  • „Kabata” (rež. Roze Stiebra, 1983)
  • „Medības” (rež. Jānis Cimermanis, 2007)
  • „Lidojam?!” Cikls „Munks un Lemijs” (rež. Nils Skapāns, 1994)
  • „Sieviete” (rež. Signe Baumane, 2002)
  • „Bezmiegs” (rež. Vladimirs Leščovs, 2004)

ARNOLDS BUROVS

Arnolds Burovs, sapulcinājis ap sevi vēl citus leļļu mākslas entuziastus – bijušo Leļļu teātra uzvedumu daļas vadītāju Valentīnu Jākobsonu, leļļu vadītāju Arvīdu Noriņu, skulptori Annu Nollendorfu – izveido radošo grupu, kurai pievienojas operators Pēteris Trups. Veiksmīga sadarbība Burovam veidojas arī ar vēlāk piesaistītiem autoriem – piemēram, scenāristu Jāni Rokpelni, mākslinieku Ģediminu Kotello.

  Burova filmas raksturo izkopta estētiskā forma – gleznieciska kompozīcija, lēns temps un statiskas ainavas – tas ļauj pakavēties animācijas „realitātē”, kur valda mākslinieka radītie iespējamā un neiespējamā nosacījumi.

  Pavisam Arnolds Burovs uzņēmis 40 filmas (1966–1990). 

 

ROZE STIEBRA UN ANSIS BĒRZIŅŠ

Rozes Stiebras un Anša Bērziņa tandēms aizsāk profesionālo aplikāciju un zīmētās animācijas tradīciju Latvijā. Abu darbos būtiska ir ciešā saikne ar latviešu kultūras tradīciju un folkloras tēliem; animācija viņiem ir mēģinājums atrast tēlu valodu, kas vienlaikus piederētu skatītājam pazīstamam kultūras kontekstam un tajā pašā laikā ļautu radīt unikālu izteiksmes formu.

  Rozei Stiebrai raksturīgas muzikālas un liriski poētiskas animācijas – aplikāciju filmas „Zelta sietiņš” (1975) un „Zaķīšu pirtiņa” (1979), zīmētās filmas „Kabata” (1983), „Man vienai māsiņai” (1984), „Spēlēju, dancoju” (2007), „Pasaciņu” sērija (1994–2003). Ansim Bērziņam tuvāki ir dramatiski, emocionāli nospriegoti sižeti – kā filmās „Lāsts” (1979), „Abi gali balti, viducis zaļš” (1977), „Fantadroms” (1984), „Bruņurupuči” (1987), „Tālavas taurētājs” (1988).

  Stiebras un Bērziņa komanda izveidojusi arī pirmo animāciju sēriju (1974, 1975, 1976), tās centrā mākslinieces Dainas Lapiņas veidotais Dillī Dallī – bezbēdīgs puišelis, kurš cīnās pret grotesko Perpendikulu – stīvu un ķērcošu būtni, kas sastāv no atvilktnēm, kurās ievietotas, jaukās un priecīgās lietas kļūst nedzīvas. Studijā „Dauka” tapusi arī Latvijā pirmā pilnmetrāžas animācijas filma „Ness un Nesija” (1991, režisori Roze Stiebra un Ansis Bērziņš). 

 

JĀNIS CIMERMANIS UN MĀRIS PUTNIŅŠ

Jānis Cimermanis darbu Latvijas animācijas vidē sāka ar Leļļu teātra aktiera pieredzi, vadot Arnolda Burova filmu lelles, bet drīz pats ķērās pie animācijas filmu veidošanas. Kā debija 1985. gadā top „Mežsarga mazdēls un...”. Darbā pie nākamajām filmām Cimermanis iepazīstas ar scenāristu Māri Putniņu, un viņu sadarbības rezultāts ir visa turpmākā studijas „Animācijas Brigāde” vēsture. Pirmais lielais kopdarbs ir nu jau 26 sērijas garais seriāls „Avārijas Brigāde” (1991–2010), ko raksturo aktīvas, nekontrolētas enerģijas izlāde un rotaļīga absurda loģika, turklāt pats Cimermanis esot seriāla lelles Poterika prototips.  

 

NILS SKAPĀNS

Nila Skapāna un animācijas attiecību pirmsākums ir operatora darbs pie zīmētajām animācijas filmām apvienotajā studijā „Dauka”, bet drīz viņš kļūst par scenārija līdzautoru un režisoru vairākām seriāla „Munks un Lemijs” filmām, turklāt ar vienu no tām – „Lidojam?!” (1994) iekaro Berlīnes festivāla atzinību un saņem programmas Generation galveno balvu – Kristāla lāci. Tomēr Nils Skapāns meklē jaunas izteiksmes iespējas un rada filmu „Pavasaris” (2001) – pirmo darbu no plastilīna, kas turpmāk kļūst par režisora iecienītāko materiālu. 

 

SIGNE BAUMANE

Signe Baumane darboties animācijā sāka, strādājot par animatori studijā „Dauka”. Tur top pirmās filmas viņas režijā – „Ragana un govs” (1991), „Kurpītes” (1993) un „Tīģeru zelts” (1995). Signe Baumane ir arī pati savu filmu māksliniece; darbos viņa bieži apspēlē mītu, pasaku, fabulu, dzejas un citas pazīstamas vēstījuma formas, tajā pašā laikā veidojot specifiskas sakarības – piemēram, izmanto dzīvnieku tēlus cilvēku tieksmju atklāšanai, subjektīvas sajūtas ilustrē ar tiešiem, hiperbolizētiem tēliem. 

 

VLADIMIRS ĻEŠČOVS

Vladimirs Ļeščovs gājis savu, ar filmu studijām tikai formāli un epizodiski saistītu ceļu, izkopjot individuālu un nu jau arī pasaulē ļoti pieprasītu stilu. Jau pirmās filmas „Vēstule” (2002) un „Vectēva medus” (2002), kas tapušas kā studiju darbi Eksjo Mākslas akadēmijā Zviedrijā, gūst starptautisku atzinību, un katra nākamā Ļeščova filma iekaro arvien lielāku atsaucību. Katra no tām veidota citā tehnikā – grafīta zīmulis, eļļas krāsas, krāsu zīmuļi, akvarelis; materiāla izvēli nosaka filmas tematika un atainojamā noskaņa.