• Praksinoskops, 19. gs., Francija

Animatori mēdz lepni atgādināt, ka kino ir dzimis kā animācija, un tā tas arī ir, jo sākās viss ar „zinātniskām rotaļlietām”, kas straujas attēla nomaiņas rezultātā ļauj „sakustēties” zīmējumam, – zootrops, folioskops, fenakistiskops un citi.

  Kustības ilūzija, kas rodas, vērojot zinātniskās rotaļlietas darbībā vai kinokadru nomaiņu uz ekrāna, saistīta ar attēla uztveres procesu īpatnībām cilvēka acī un smadzenēs. Lai skatītājam pārraidītu informāciju par kustību, kinokamera uzņem 24 „fotogrāfijas”(kadrus) katrā filmējamās darbības sekundē; arī animācijā nepieciešami 24 zīmējumi vai leļļu kustības fāžu fiksējumi, lai aizpildītu sekundi ekrāna laika.

  Animācijas filmas pamatā ir scenārijs, tam tiek izveidota vizuāla versija, kurā iezīmē atsevišķus plānus, kompozicionālās grupas. Mākslinieks kopā ar režisoru izveido tēlus un vides elementus. Leļļu filmās pēc mākslinieka skicēm pie darba ķeras leļļu meistari – izgatavotāji. Katram tēlam parasti ir vairāku izmēru figūras – kopplāniem, vidējiem plāniem un tuvplāniem; plastilīna leļļu sejas var pārveidot kameras priekšā, bet stingrāki materiāli prasa arī vairākas galvas ar dažādām sejas izteiksmēm. Kad filmēšana uzsākta, lelles vada, ieturot iepriekš aprēķinātu trajektoriju, un sīkās fāzēs fotografē.

  Zīmētajā animācijā mākslinieks tāpat uzzīmē filmas tēlus, režisors paskaidro konkrēto darbības manieri, un pie darba ķeras dažādu amatu zīmētāji. Fāzētājs izveido figūras robustās darbības fāzēs, animatori tās sadala sīkāk, veidojot vairāk zīmējumu un līdz ar to viendabīgu kustību. Filmas vides attēlošanai zīmē vai glezno atsevišķus nekustīgus fonus uz papīra vai cita materiāla, bet kustīgās detaļas pārzīmē un krāso uz caurspīdīgām celuloīda loksnēm, kuras iespējams likt vairākās kārtās.